HARDENBERGERS: TROMPETE IR BĪSTAMS INSTRUMENTS | Intervija Latvijas Radio 3 "Klasika"

Klasiskās mūzikas festivāls “Šalc” atklāšanas koncertā “Maģiskais reālisms” Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” 17. jūlijā piedāvā tikties ar izcilo zviedru trompetistu Hokanu Hardenbergeru un skotu perkusionistu Kolinu Kariju, kura rīcībā būs plašs sitaminstrumentu arsenāls. Programmā “Maģiskais reālisms” ir modernisma klasiķa Karlheinca Štokhauzena, japāņu romantiķa Toru Takemicu, norvēģu avangardista Rolfa Vallīna un Austrālijas mūslaiku ievērojamākā komponista Breta Dīna skaņdarbi, kuriem līdzās – Mančesteras komponista Džo Dadela  un Austrijas džezmeņa Kristiāna Mūtšpīla opusi.

Dāvis Eņģeļis tikās ar Hokanu Hardenbergeru tūdaļ pēc viņa ierašanās Latvijā. Fragmenti no sarunas:

DE: Mailss Deiviss savā autobiogrāfijā ir visai skeptisks pret klasiskajiem mūziķiem, kuri spēlē tikai pierakstītu mūziku, tomēr viņš atzīst, ka Džuljarda skolā iemācījās daudz ko labu no klasiskās trompetes pasniedzējiem. Vai jūs esat iemācījies kaut ko būtisku no džeza trompetistiem?

HH: Trompete mūzikas vēsturē ir bagātīgi apvīta ar simbolismu, tā var simbolizēt karu vai baznīcu, romantisma laikā tas bija izteikts orķestra instruments, diemžēl nav mums Brāmsa sarakstīta Trompetes koncerta. Manuprāt, džeza trompetisti pirmie parādīja, ka trompete var būt arī intraverts, ievainojams instruments, kas spēj izteikt visdažādākās sajūtas. Patiesībā labākie komponisti to vienmēr ir apzinājušies vēl pirms džeza. Bet džeza attīstība to ļoti skaidri pasvītroja. Domāju, ka ikviens, kurš mūslaikos raksta trompetei, kaut kādā mērā būs ietekmējies no Mailsa Deivisa, Kliforda Brauna, Četa Beikera vai Meinarda Fērgusona, pat ja viņi to nemaz neapzinās.

Ziniet, trompete ir bīstams instruments. Mēs nevaram notušēt savas kļūdas. Tās dzird visi. Dažreiz, mācoties trompeti, svarīgākais princips ir - drošība vispirms. Iemācīties nepieļaut kļūdas, bet es vienmēr centos riskēt, cik vien iespējams. Kļūdoties vai nekļūdoties.

Krāsu gamma trompetei ir ļoti plaša. Es mācos arī no vijolniekiem un vokālistiem. Un no džeza, no tik daudziem avotiem.  Mans skolotājs Parīzē, Pjērs Tibo, kurš bija arī vijolnieks, teica: "vijolnieki skaņu var nospēlēt tūkstoš dažādos veidos, mainot štrihus. Trompetistiem ir divi veidi: vai nu mēs trāpām vai aizšaujam garām. Bet, ja tev ir vismaz desmit skaņas, dažādas krāsas, kuras vari iztēloties un mēģināt panākt uz instrumenta  - tas ir brīdis, kad mūzika kļūst aizraujoša. Un labi komponisti to vienmēr sapratīs. Viņi tev palīdzēs, uzrakstīs interesantu materiālu.

DE: Kuri trompetisti, jūsuprāt, vislabāk iemieso trompetes toņa skaistumu, kuriem šis instruments skan visskaistāk?

Daudziem. Mēs nedrīkstam paiet garām Morisam Andrē un tam, ko viņš izdarīja. Viņš ir fundamentāls trompetists, kurš uzcēla trompeti koncertskatuves priekšplānā, pasūtot jaunus darbus, transkribējot baroka mūziku. Tagad, pēc baroka revolūcijas, manuprāt, tas vairs nav iespējams. Bet viņa skaņa bija briljanta.

Kad es vēl biju puika, dzelzs priekškara otrā pusē atradās Timofejs Dokšicers, kuram bija pilnīgi citādāka skaņa, kas mani ļoti iedvesmoja. Čikāgas simfoniķos spēlēja Ādolfs Hersets, kuram bija vislabākā orķestra skaņa. Un tad bija Mailss.

Kad klausos Mailsu Deivisu, pārstāju klausīties trompeti. Es klausos idejas. Vai tas atkarīgs no skaņas skaistuma vai intelekta, es nezinu. Bet tajā brīdī  gandrīz pārstāju klausīties, vai viņš spēlē trompeti vai kādu citu instrumentu.

Runā, ka jūs Andrim Nelsonam uzdāvinājāt trompeti ar nosacījumu, ka viņam ar to jāuzstājas. Vai tas tiesa?

Es viņam nedevu nekādus nosacījumus, nē. Es noorganizēju to, lai viņš dabūtu trompeti, jo zināju, ka viņš ir profesionāls trompetists. Jebkuram, kurš spēlējis trompeti, ir tīri fiziski svarīgi turpināt vingrināties. Jo tevī nepārtraukti cirkulē gaisa plūsma, un tas ir ļoti veselīgi. Un, man liekas, tas viņam nācis tikai par labu. Bet nekad netiku teicis, ka mums noteikti būtu kopā jāuzstājas, bet tas tāpat notika. Un tas notiks arī rudenī, kad brauksim tūrē ar Gewandhaus orķestri. Piestāsim arī Latvijā. Un tad jau nevar zināt, vai piedevās nesanāk uzspēlēt kādu duetu. Es spēlēšu Cimmermaņa koncertu.

Andris Nelsons ir diriģents un trompetists, un arī jūs diriģējat. Vai apmaināties ar prasmēm un zināšanām, vai viņš jums devis diriģenta padomus?

Pavisam noteikti. Mēs izrunājam partitūras, ja man jādiriģē darbs, kuru viņš jau ir atskaņojis, pavaicāju par sarežģītākajām vietām, pie kā būtu jāpiedomā. Kad satiekamies, uzspēlējam kopā un es viņam šo to pamācu. Orķestru vadītāji uz mani sāk skatīties ar dusmām, jo bieži vien diriģenta telpas ir tuvu administrācijai, bet Andris tagad jebkurā brīvbrīdī spēlē trompeti.

Liepājā jūs uzstāsieties kopā ar sitaminstrumentālistu Kolinu Kariju. Kas jums šķiet interesants trompetes un sitaminstrumentu saspēlē?

Tā ir ļoti dzīva un svaiga sajūta. Tā ir patiesa kamermūzika visaugstākajā līmenī, bet tie ir divi instrumenti, kuriem Brāmss pavisam noteikti nav uzrakstījis kādu skaņdarbu. Tajā ir tik daudz skaņas nokrāsu, dinamisko gradāciju un neparedzamības līdzās kamermuzicēšanai, izsmalcinātai saspēlei un cilvēciskai komunikācijai.

Senākais skaņdarbs, kuru spēlējam, sarakstīts 1974. gadā. Tā ir vissenākā klasika mūsu programmā. Bet tas ir mežonīgs skaņdarbs. Un sajūta, to spēlējot, ir ļoti atsvaidzinoša. Mēs nupat šo programmu ierakstījām, tā būs pieejama oktobrī. Pašlaik klausāmies māsterēto variantu un rezultāts mūs ļoti iepriecina.

Vienmēr ir jauki atrast cilvēkus, ar kuriem ir viegli saprasties mūzikā. Tāds ir Andris Nelsons un tāds ir arī Kolins Karijs. Mēs vienmēr varam runāt par viskaut ko citu, bet tas nekad nav obligāti nepieciešams.

Nekad neesmu bijis Liepājā, bet būs jauki rudenī atkal ieraudzīt Rīgu. Pēdējoreiz te viesojoties, biju te atsūtīts kā tāds spiegs vai izmēģinājuma trusītis, ar ko tagad varu lepoties, jo man bija jābrauc pirmajā Andra Nelsona koncerttūrē, kad viņš vēl nebija pasaulslavens. Vispirms koncertējām Rīgā, tad veicām nelielu tūri pa Vāciju. Atceros, kā mēs satikāmies pirmoreiz. Nezināju, kā viņš izskatās un viņš pats bija ļoti kautrīgs. Tā bija ļoti jauka tikšanās, kurai sekoja daudzas citas.

Hokans Hardenbergers (1961) dzimis Malmē, ģimenē, kura ar mūziku līdz nav bijusi saistīta. Trompetes spēli sācis apgūt astoņu gadu vecumā. Vispirms skolojies dzimtajā Malmē pie Bo Nilsona, pēc tam studējis Parīzes konservatorijā pie Pjēra Tibo un Amerikas Savienotajās Valstīs – Losandželosā pie Tomasa Stīvensa, visai drīz kļūstot par vienu no vislieliskākajiem un ievērojamākajiem trompetistiem pasaulē.

Savus jaundarbus Hokanam Hardenbergeram veltījuši izcilākie mūsdienu komponisti – savulaik Ģergs Ligeti, arī Arvo Perts, Jans Sandstrēms, Pēters Etvešs un daudzi citi.


Intervija klausāma Latvijas Radio 3 " Klasika" arhīvā: http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/pa-celjam-ar-klasiku/festivala-salc-viesis-hokans-hardenbergs-trompete-ir-bistams-ins.a106396/




© 2018 Laba mūzika

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

Sazinies ar mums

E-pasts: info@labamuzika.lv